Māksla un izglītība: iztēles paplašināšana civilizācijas krīzes apstākļos

Pašreizējās visaptverošās krīzes kontekstā – to izprotot nevis kā atsevišķu krīžu mehānisku summu, bet kā savstarpēji saistītu ekoloģijas, ekonomikas, ģeopolitikas, tehnoloģijas un demokrātijas korozijas tīklojumu (Morin & Kern, 1993; Helleiner, 2024) – kultūra kļūst par stratēģiski nozīmīgu diskusiju vietu, tāpēc tai jānonāk starptautiskās sabiedrības diskusiju centrā.

Kultūru nevajadzētu uztvert kā krīžu “materiālās realitātes” attālu pretstatu, bet gan kā vienu no jomām, kurā tiek radīta, leģitimizēta vai apstrīdēta iztēle, kas šīs krīzes uztur. Ja visaptverošā krīze atklāj modernā kapitālisma civilizācijas krīzi, kam raksturīga noslāņošanās, nevienlīdzība un kopīpašuma resursu erozija (Svampa, 2016; Escobar, 2019), tad kultūra pastāv vienlaikus gan kā joma, kurā tiek iedzīvinātas hierarhijas un noteiktas upuru zonas, gan kā telpa, kurā tiek izmēģināti alternatīvi dzīves veidi un jauni modeļi, kā veidot attiecības ar pasauli. Kultūrā saduras attīstības modeļi, izpratne par progresu un cilvēces būtības jēgu; vienlaikus notiek skaidra atmiņas aktualizācija, kopienas saliedēšana un dominējošo uzskatu apstrīdēšana. Šajā kontekstā kultūra var kļūt par pretestības, civilizāciju nomaiņas telpu un strukturāli svarīgu nosacījumu demokrātijai.

Kopš MONDIACULT 2022 Deklarācijas pieņemšanas un tās papildināšanas MONDIACULT 2025 konferencē UNESCO skaidri un konsekventi apliecina, ka kultūra ir globāls sabiedrisks labums: pamattiesības, stratēģisks resurss ilgtspējīgai attīstībai un cilvēciskās cieņas svarīga dimensija. Šāda nostāja liecina par kultūras izskaistinošās vain dekoratīvās lomas izskaušanu, uztverot to kā jēgu piešķirošu infrastruktūru, līdzāspastāvēšanas pamatu un sociālās saliedētības iespējamības nosacījumu. Savukārt Žilbēŗs Žils (Gilberto Gil) (2003) iesaka to iekļaut mūsu “pamatvajadzību grozā”.

Tomēr grāmatā Cultura Ingobernable (Nevaldāmā kultūra) (2022) Žasmīna Beiraka (Jazmín Beirak) brīdina, ka kultūra nav pakļāvīga un vienkārši vadāma lieta. Tā ir joma, kuru caurstrāvo strīdi, tā ir joma, kuru pastāvīgi cenšas instrumentalizēt un kurā vērojama dažādību pārpilnība. Eduardo Nivons (Eduardo Nivón) (2025) atgādina, ka ikviena kultūras politika nosaka, kura kultūras izpausme tiks leģitimizēta, kuras atmiņas saglabātas un kurš dzīvesveids uzskatīts par vērtīgu. Tomass Peters (Tomás Peters) (2020) vēl vairāk sarežģī visu, norādot, ka kultūras nav viendabīgas vienības, bet gan daudzveidīgi, dinamiski un konfliktējoši salikumi, kas strukturē ikdienas pieredzi.

Ja pieņemam, ka kultūra ir diskusiju lauks, ko veido politiski lēmumi par leģitimitāti un vērtībām un ko konfigurē daudzslāņaini un konfliktējoši tīkli, tad jautājums vairs neaprobežojas tikai ar to, ko mēs saprotam ar kultūru, bet pārvirzās uz to, kā kultūra tiek pieņemta sociālajā vidē. Tādējādi rodas jautājums: kādus rīkus, pieredzi un praksi mēs apgūstam, lai apzinātu kopīgo, novērtētu atšķirības un pieņemtu daudzveidību kā būtisku kultūras nosacījumu?

Šajā brīdī izglītība iegūst izšķirošo lomu. Ja kultūra ir sabiedrisks labums, tās pieejamība un ieguvumi nevar būt atkarīgi vienīgi no patēriņa vai mantotā kultūras kapitāla; tai jābūt radošam procesam, kas sniedz līdzdalības pieredzi, interpretācijas un radīšanas iespējas. No šī viedokļa raugoties, mākslas un izglītības mijiedarbība kļūst stratēģiski svarīga, jo kultūra tiek iedzīvināta un nostiprināta kā kopīgs sociālais labums. Runa nav
par to, lai māksla kalpotu kā satura “ilustrācija” vai norobežotos atsevišķās profesionālajās jomās, bet gan par to, lai tā kļūtu par mācīšanās epistemoloģisko pamatu – par zināšanu radīšanas formu, sabiedrības jutīguma un izpratnes veidošanas telpu, kā arī sociālās saliedētības uzturēšanas un stiprināšanas spēku.

Šādā izpratnē mākslinieciskā darbība – jo īpaši deja un izpildītājmāksla – ir zināšanu radītāja un starpniece. Tā rada jaunus uztveres, attiecību veidošanas un pasaules apdzīvošanas veidus. Šo jautājumu risināšana izglītībā nenozīmē vienkārši jaunu mācību priekšmetu ieviešanu, bet gan tādu mācīšanās formu attīstīšanu, kas ietver jutīgumu, kritisko domāšanu, iedzīvinātu atmiņu un kolektīvo pieredzi.

Izpildītājmāksla vēsturiski bijusi tautas kultūras stūrakmens: tā ir svētku, rituālu, karnevālu, gājienu, politisku demonstrāciju un kopienas svinību neatņemama sastāvdaļa. Šādu pasākumu norise veido kolektīvo atmiņu un rada piederības sajūtu. Kad šī prakse ienāk izglītības telpā, tā bagātina pasaules izpratnes un kultūras zīmju uztveres veidus, vienlaikus apšaubot zināšanu hierarhijas.

No šāda viedokļa raugoties, ķermenis kļūst par atmiņas un pieredzes dzīvo arhīvu. Leda Marija Martinsa (Leda María Martins) (2019) ir parādījusi, kā afrikāņu diasporas korporealitāte nodod tālāk atmiņas, izpratni par laiku un kosmoloģiju, kas bieži vien netiek iekļauta oficiālajos naratīvos. Ķermenis saglabā un aktualizē vēsturi, kā arī rada to no jauna. Tādējādi kustība kļūst par atjaunotas esamības telpu – par veidu, kā uzturēt dzīvību, cieņu un atmiņu, saskaroties ar izslēgšanas loģiku.

Ja pedagoģijas izpratnē kultūra ir sabiedrisks labums, tad zināšanu aprite neaprobežojas ar verbālo un rakstīto valodu vien. Zināšanas izpaužas arī žestos, ritmos, sajūtās un attiecību veidošanā. Mākslinieciskās jaunrades iekļaušana mācību programmā ļauj šīm zināšanu formām mijiedarboties ar citām epistemoloģiskām sistēmām, paplašinot izpratni par to, ko atzīstam par derīgu zināšanu ieguvei.

Tādēļ, ņemot vērā mūsu laikmeta visaptverošo civilizācijas krīzi, kad visai sabiedrībai kopīgie ekoloģijas, demokrātijas un simbolu pamati tiek sistemātiski vājināti, kultūrai kā sabiedriskam labumam nepietiek tikai ar institūciju proklamētajām deklarācijām. Mākslas un izglītības savstarpējās attiecības ne tikai paplašina izteiksmes veidus, bet vienlaikus pārstrukturē pašus sadarbības nosacījumus. Atzīstot mākslu tās dažādajās disciplīnās par leģitīmu zināšanu apguves formu, mēs apliecinām, ka katrā korporealitātē glabājas atmiņa, katra pieredze var kļūt par zināšanām, un daudzveidība nav izņēmums, bet gan pamatu pamats. Tad kultūra vairs nav tikai abstrakts diskurss, tā kļūst par kopīgu darbību; izglītība vairs neatjauno hierarhijas un sāk izmēģināt alternatīvus līdzāspastāvēšanas veidus. Saduroties mūsdienu krīžu savstarpēji sasaistīto un blīvo attiecību tīkliem, šajā krustpunktā – kur kultūra tiek uztverta kā tiesības un māksla kalpo kā pedagoģisks starpnieks – tiek izaicināta simbolu pieejamības demokratizācija un iespēja saskatīt civilizācijas nomaiņu.